1999. gada 10. jūlijā, savas dzīves 66. gadā, miris dr. Istvāns Tūri, dārzeņu siltumnīcu dārzkopības pazīstamākais meistars un skolotājs.
Viņš dzimis 1933. gada 7. decembrī Cegledā. Gan pamatskolu, gan vidusskolu beidza Cegledā, 1952. gadā absolvējot Košuta Lajoša ģimnāziju. 1957. gadā ieguva diplomu Dārzkopības un vīnkopības augstskolā, no 1958. gada tajā pašā augstskolā, vēlāk Dārzkopības universitātē izgāja visus obligātos amatus – no zinātniskā praktikanta līdz docenta augstākajai pakāpei, un pēc paša vēlēšanās 60 gadu vecumā, 1993. gadā lūdza sevi pensionēt.
Kopš PRODUKT Kutató, Fejlesztő, Termelő Kft. dibināšanas (1990) viņš bija pētniecības direktors, līdz pat savai nāvei – paprikas šķirņu selekcijas un selekcionēto hibrīdu sēklu ražošanas intelektuālais vadītājs.
Savu zinātnisko darbību viņš sāka profesora Andraša Somoša vadībā. Pamatojoties uz disertāciju par Nagykērošas dārzeņu audzēšanas reģiona uzskaiti un analīzi, ko viņš uzrakstīja 1962. gadā, viņam piešķīra universitātes doktora grādu.
Kā savu pirmo pētniecisko uzdevumu viņš pētīja iespējas audzēt dārzeņus nabadzīgās smilšainās augsnēs bez organiskā mēslojuma. No tehniskajiem jautājumiem viņa vārds saistās ar plastmasu izmantošanu dārzkopībā, dažādu būvju karkasu konstrukciju izstrādi, apkures sistēmu izveidi, dažādu ventilācijas un apūdeņošanas metožu izstrādi, dažādu dubultā seguma variantu izveidi, apsildāmu un neapsildāmu objektu tipu projektēšanu un, ne mazāk svarīgi, ar ūdens aizkaru metodi.
Kopā ar kolēģiem viņš izveidoja neapsildāmu būvju rotējošās un stacionārās izmantošanas sistēmu, apsildāmu būvju vienpakāpes un divpakāpju izmantošanu, pētīja rudens un ziemas audzēšanas iespējas. Ieviešot jaunas šķirnes, šķirņu tipus un jaunus audzēšanas tehniskos paņēmienus, viņš radīja paliekošas vērtības.
Ja ņemam vērā arī pieejamos materiālos resursus, droši vien viņš līdz mūsdienām bija veiksmīgākais ungāru paprikas selekcionārs. Par to liecina ne tikai viņa atzīto un pieteikto šķirņu un hibrīdu skaits (21), bet arī to lietderīgā vērtība. Joprojām vispopulārākā mūsu valstī audzētā baltā paprika siltumnīcām (HRF F1) apliecina to neticamo izjūtu, ar kādu viņš plānoja krustojumus un izvēlējās mātes līnijas. Turklāt viņa vadībā, cita starpā, tika izveidotas šķirnes Hó F1, Pritavit F1, Kaméleon F1, Velence F1, Titán F1, kā arī šķirņu kandidāti Bajnok F1 un Kápia F1. Nozīmīgs ir arī kopā ar kolēģiem savāktais selekcijas sākummateriāls, kas var būt viņa dzīves darba turpinājuma ķīla. Viņa vadībā tika izstrādāta arī patentēta hibrīdsēklu ražošanas īpaša metode, kas kļuva par pamatu hibrīdsēklu ražošanas nozarei.
Dr. Istvāna Tūri daudzpusību visvairāk izcēla viņa pētījumi alkatbioloģijas jomā. Viņš ieviesa lēnas, vidējas un ātras augšanas tipu jēdzienus, noteica to izveidošanās priekšnosacījumus un pārmaiņu iespējas. Ļoti agrīnā attīstības posmā viņš spēja pamanīt izmaiņas augu attīstībā. Šādos gadījumos viņa ieteiktās tehnoloģiskās korekcijas pārliecinošā vairākumā gadījumu sevi attaisnoja. Tūri kunga lekcijas universitātes studentiem un praktizējošiem dārzniekiem lielākoties bija ļoti tēlainas, ar humoru caurvītas un ārkārtīgi saistošas.
Arī sinhronās konsultēšanas sistēmas izveidošana saistās ar viņa vārdu – jau 60. gadu beigās, 70. gadu sākumā viņš Sorokšārā vadīja kursus. Viņš organizēja vairākas izstādes Dārzkopības universitātē. Nozīmīgākās bija ar paprikas, arbūzu un gurķu audzēšanas konferencēm saistītās izstādes. Sēklu gadatirgu, ko viņš iedvesmoja, mēs kopš 1981. gada katru gadu rīkojam dārzeņu audzētāju un sēklu tirdzniecības uzņēmumu pilnīgai apmierinātībai.
Viņa kā nozares rakstnieka darbību raksturoja centieni padarīt tekstu viegli saprotamu, praktisku paņēmienu aprakstīšana un to apmācīšana. Viņš publicēja vairāk nekā simt populārzinātnisku rakstu, galvenokārt žurnālā „Kertészet és Szőlészet”. Lielu iecienītību guva arī viņa grāmatas par audzēšanu zem plēves. „Kertészet fólia alatt” (līdzautors Béla Fodors) bija pirmais lauksaimniecības speciālliteratūras darbs, no kura tika iegādāts vairāk nekā simts tūkstošu eksemplāru. Par to viņš saņēma kvalitātes balvu. Gan ar to, gan ar savu darba mūžu saistīto Darba nopelnu ordeni viņš vienmēr lepojās.
Pēdējo 10–15 gadu laikā viņa rakstiem bija raksturīgs arī filozofisks skanējums. To piemēri ir grāmatas „Növényalkat” (iespēja un robeža ražas palielināšanai) un „Az élet korlátai” (apkopo alkatbioloģijas cilvēciski saistītos aspektus). Viņš sāka rakstīt arī grāmatu par garīgo pasauli, dievu pasauli. Viņš daudz par to runāja, ļoti vēlējās to pabeigt, bet tas vairs neizdevās. Kad viņam jautāja par viņa zinātnisko un publicistisko darbību, viņš visbiežāk atbildēja: „Grāmatu, jauno šķirņu, patentu, apbalvojumu un zinātnisko grādu skaitu es nenovērtēju par zemu, bet neuzskatu to par pašu svarīgāko, tāpēc ar skaitļiem nenodarbojos. Nozarē no minētajām un citām lietām es par patiešām svarīgu uzskatu tikai tādu darbību, kas virza dārzkopības lietu uz priekšu.”
Savā organizatoriskajā darbā viņam bija nepieciešama izturība, dažkārt pat spītīga neatlaidība, citādi viņš nebūtu spējis izveidot Dārzeņu audzēšanas katedras izmēģinājumu laukumu. Sorokšāras izmēģinājumu saimniecībā vēl šodien daudzas ēkas, būves un plēves siltumnīcas liecina par viņa nenogurstošo organizatorisko darbu, nerimstošajiem meklējumiem un ideju bagātību.
Viņš daudz rūpējās arī par saviem kādreiz tik daudzajiem padotajiem. Kvalitatīvam darbam viņš par svarīgiem uzskatīja vairākus priekšnoteikumus: izstāstīt, likt pierakstīt, pārjautāt, izdarīt, pārbaudīt. Viņam nepatika paviršība, nevērība un slinkums, bet viņš augstu vērtēja spēju cīnīties un mērķtiecīgu, vērtību radošu darbu. Viņš cienīja un godāja arī tos kolēģus, kas spēja atpazīt jauno un atbalstīja to, pat ja paši nebija pirmie, kas uz to norādīja.
Viņš vairākkārt pieminēja, ka, ja nonāktu pie visvarenas burvju nūjiņas, viņš izdarītu vismaz trīs lietas: uz vienu nedēļu likvidētu visus ar plastmasu segtos audzēšanas objektus, tā parādot to nozīmīgo lomu ikdienas dārzeņu un augļu salātos, dekoratīvo augu izmantošanā; atklātu tās iespējas, ko līdz šim neesam izmantojuši saistībā ar slēgtām telpām; „nevis uz nedēļu, bet uz visiem laikiem izskaustu slimību, kas ir meistarīgi formulēta neko neizsakoša runāšana ar šķietami jēgpilniem vārdiem un teikumiem,” – viņš mēdza teikt.
Kā jau visiem, arī viņam bija savas kļūdas un maldīšanās. Šādos brīžos viņš mēdza sacīt: „Neviens no mums nav eņģelis.” Šos mazākos un lielākos klupšanas akmeņus un kļūdas viņš piedeva arī saviem kolēģiem, ja vien aiz tiem nesaskatīja ļaunu gribu vai tīšu nodomu.
Aizejot pensijā, viņš nerīkoja banketus un svinības, ar dažiem vārdiem atvadījās, un, iespējams, viņa pēdējais teikums bija: „Gribētu vēl ilgi kalpot dārzkopības lietai!”
Diemžēl šis viņa vēlējums nevarēja pilnībā piepildīties. Tagad viņš dzīvo mūsos tikai savās šķirnēs, rakstos un garā.
Jānošs Ģūrošs